14.septembrī - laikā, kad Latvijā noris Dzejas dienas, Aizputes pilsētas bibliotēkā notika tikšanās ar rakstnieci Daci Priedi.
„Esmu diplomēta aktrise, režisore Kuldīgas Tautas teātrī, mācītāja pienākumu izpildītāja trijās draudzēs, rakstniece, mamma, vecmāmiņa, sētniece,” tā viņa ar sevi iepazīstināja. „Esmu dzimusi un augusi Rīgā, bet dzīvojusi arī laukos: protu dārzu rakt, govi slaukt un citus lauku darbus. Mani hobiji ir rotu un grāmatzīmju veidošana. Es nezinu, kura ir mana īstā profesija. Visas un neviena... Es nezinu, kas ir Priede...Tāpēc savā vizītkartē rakstu, ka es esmu- cilvēks. Šajā jēdzienā ir pateikts viss.”
Tikšanās laikā Dace Priede iepazīstināja ar savām deviņām grāmatām, īsi raksturojot tās un nolasot nelielus fragmentus.
Viņa stāstīja par savu interesi par indiāņiem, kura radusies jau bērnībā, kad noskatījās pirmās indiāņu filmas. Par atklāsmi, ka mēs neesam brīvi un, ka abām tautām piemīt milzīgas alkas pēc brīvības. Stāstīja par savu ceļojumu uz Ameriku, uz indiāņu rezervātu un par to, cik daudz līdzību var atrast mūsu un indiāņu kultūrā, vēsturē, rakstu zīmēs un abu tautu likteņos. Izteica savu sāpi par to, ka mūs tāpat kā viņus grib asimilēt lielās valstis. Tas viss ir arī atspoguļots romānu sērijā par latviešu un indiāņu kultūru saistību, par cilvēku draudzību un mīlestību. Šajā sērijā ietilpst trīs romāni: „Mēnesstars pār jūru”, „Mēnesstars pār ezeru” un „Mēnesstars pār okeānu”. Pēdējais gan vēl nav izdots.
Grāmata „Zirnekļa tīkls smilgās”- tā ir sāga, kurā attēlots triju paaudžu sieviešu dzīves plūdums. „Ja kāds grib redzēt pasauli tā, kā to redzu es, tad jāizlasa šī grāmata”, teica autore. „Es pasauli redzu ne tikai lineāri. Es saprotu, ka ir laiks, ir citas dimensijas un telpas un ir kaut kas vēl bez šīs pasaules. Pasaule manā skatījumā ir trīsdimensionāla. Ir pasaule, kurā es dzīvoju, kuru es varu redzēt un aptaustīt. Tad ir gaišā pasaule, kurā es veldzējos, piemēram, daba. Un ir tumšā pasaule, kura man ir grūti saprotama. Saskaroties ar šo tumsas pasauli Kabiles patversmē, esmu sapratusi, ka neviens cits cilvēks, tam, kurš tajā ir ierauts, nevar palīdzēt, iekams viņš pats sev negribēs palīdzēt. Pats negribēs izrauties un mainīties.
Manās grāmatās ir daļa patiesības un daļa fantāzijas. Par sevi varu teikt, kā kādas manas grāmatas varone: es rakstu ar savas sirds asinīm un atbildu par katru vārdu, ko es rakstu. Kad asiņu vairs nebūs- nerakstīšu...”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru