Kā pavasara plaukstošs zieds.
Kā reibinoša ķiršu smarža
Siltajā vasaras dvašā.
Mīlestība kā zvaigzne tumšajās debesīs
Vēsajās vasaras naktīs;
Kā zieds, kas nenovīst
Plašajos sirds dziļumos.
/Elīna/
Reiz sensenos laikos dzīvoja karalis, kurš bija ļauns tirāns. Bet viņam bija skaista meita. Viņas roku kāroja daudzi, bet karalis bija izdomājis, ka atdos savu meitu ļaunajam pirātam, kurš bija labs karaļa draugs. Bet meitenei gan pirāts nešķita simpātisks, jo viņai patika jaunais karaļa dārznieks. Viņš ar saviem mīlas dzejoļiem bija iekarojis meitenes sirdi.
Vienu pilnmēness nakti karalis, bezmiega mocīts, izdzirdēja balsi pie pils vārtiem. Tur jaunais dārznieks atzinās mīlestībā un bildināja karaļa meitu. Karalis neizturēja. Viņš paņēma savu loku un bultas. Un izšāva. Dārznieks bija miris. Karaļa meita raudāja, bet nekas nebija līdzams. No dārznieka palika tikai, nu jau nekopts, rožu krūms. / Māris/
Sensenos laikos dzīvoja Mīlestība. Tā staigāja no cilvēka pie cilvēka, samīļoja ikvienu un bija draugs visiem. Katru dienu tā priecājās un smaidīja par katru laimīgu ģimeni. Mīlestība vienoja un saveda kopā daudzus pārus, un tie dzīvoja kopā laimīgi..
Protams, viss nebija tik skaisti un jauki, kā likās. Dusmas bija lielākās mīlestības ienaidnieces. Tās vienmēr centās izjaukt kādam Mīlestības sagādāto laimi. Dusmas iezagās katrā mājā, kurā viņām labpatikās ieiet. Tomēr Mīlestība cīnījās ar Dusmām., cenšoties samierināt Dusmu sakaitinātos pārus. Lai arī kādas bija dusmas , Mīlestība bija blakus. Un lai arī, cik stipras bija dusmas, Mīlestība bija stiprāka un noturīgāka. Tā bija kā ceriņu smarža pār negaisu. /Aiga/
Mīlestība nav lieta, ko var sataustīt. Tā nav skaņa, ko sadzirdēt. Tai arī nav smaržas, bet tik un tā mēs to jūtam. Neviens nespēj dzīvot bez tās.
/ Emīls/
